Kāpēc mēs viņus dzemdējam? Lai patiktu citiem?

Kas ir svarīgāk – vai mums patīk mūsu bērni, vai lai viņi patīk citiem? Vai mūsu piekrišana ir svarīgāka mūsu bērniem vai citu? Vai mēs ļaujam ārpus ģimenes cilvēku viedokļiem mūs ietekmēt biežāk, nekā atzīstam?

Savā bērnībā es dzirdēju rindu “Ko cilvēki teiks” daudz biežāk, nekā es vēlētos. Es zvērēju to nekad neizmantot, kad kļuvu par māti. Un es turu savu vārdu. Tomēr dažreiz mani ietekmē citu cilvēku komentāri par maniem bērniem.

Kāda māte sociālajos tīklos teica kaut ko ļoti gudru. Kāpēc mēs dzemdējam šos bērnus? Tātad ārzemniekiem viņi patīk? Mēs iesakām izlasīt šo ļoti spēcīgo vēstījumu, kas daudziem vecākiem lika aizdomāties.

Nogurušo vecāku ap mani kļūst arvien vairāk. Viņi ir noguruši no skolas, no bērnudārza, no poliklīnikas, no agrīnās attīstības kursiem, no treneriem pulciņos, no saviem bērniem. Pēdējā laikā daži no viņiem, runājot ar mani par “bērnu lietām”, lamājas, citi raud. Daži sūdzas par nervu tikumu, jaunām kaitēm, slavē vēža centra speciālistus… Divi paziņas brauca pie psihologa, taču nezināms spēks viņus aizveda pie ekstrasensa, lai atrisinātu “stikla lodītes”. Izrādās, ka ne man vienīgajam ir “labi” ar mizantropiju. Kā tas nākas, ka mēs tik ātri iemācāmies ienīst un esam no tā pamatoti noguruši?

Manuprāt, problēma ir mūsu ieradumā veidot globālus plānus un uzticēties sev. Un jāatzīst, šie plāni ir ilglaicīgi, noteikti, negatīvi, autoritatīvi, kāda liela “speciālista” pamatoti.

Bērnam ir 8 mēneši, un viņš vēl nav piecēlies kājās? Jūs gaida nopietnas problēmas ar staigāšanu, un jūs noteikti būsiet “bez muguras” no roku nešanas. Vai tas izturēja 6 mēnešu vecumā? Viņam uz mūžu būs līkas kājas, meitenēm viņš nepatiks jo kuram gan patīk vīrieši ar līkām kājām.

Viņam ir divi gadi un viņš vēl neizsaka teikumus? Šeit ir ļoti laba neirologa tālruņa numurs, un šīs tabletes ļoti palīdz.

Pirms skolas gaitas neiemācījāties lasīt? Un vai tas atšķir balsīgos un bezbalsīgos līdzskaņus?

Vai viņš var izveidot bilžu stāstu? Vai viņš zina, kas ir diagonāle? Un vai viņš var izveidot putnu māju? Nē?! Nu tev ir debīls!

Tevi gaida problēmas ar rakstīšanu, lasīšanu, matemātiku, ģeometriju, viņš nevarēs braukt, mocīs ielas kaķus…

Es zinu logopēdu, kas par 6 gadus vecu bērnu (kuru mātei ar neticamām pūlēm izdevās viņu izvest no “cerebrālās triekas lāsta”) “paredzēja” sekojošo: “Viņam būs mācīšanās problēmas, būs grūtības rakstīt, nespēs tikt galā ar skaņu analīzi, skaitīt, būs daudz problēmu, ar to tiek galā mājās.” Ka šis bērns runā, staigā, ēd, ģērbjas un lasa viens! Jūs neesat redzējuši viņu, kādā stāvoklī viņš bija pirms trim gadiem, bet jūs veicat prognozes un iezīmējat viņa nākotni skolā?!

Kādai manai paziņai, ceturtklasnieka mammai, skolotāja stāstīja: «Viņš netiks augstskolā, jānovirza uz kādu amatu. Pierakstiet viņu tehniskajā skolā. Paskaties – viņš gandrīz nedomā, tikai zīmē. Nu, viņš ir zēns, viņam vajag matemātiku.” Kurš teica, ka zēnam noteikti ir vajadzīga matemātika? Zīmējiet, mans draugs! Kļūsti par mākslinieku, dizaineru, arhitektu, modelētāju. Un tu, māmiņ, paliec tālāk no viņa skolas.

Kāda man pazīstama skolotāja par vidusskolēnu stāsta: “Apaļa nulle. Viņa uzrakstīja eseju un sajauca Fetu ar Tjutčevu. Vai varat iedomāties? Athanasii Tyutchev – no diviem vārdiem viņa izveidoja vienu. Kur viņi viņu pieņems? Idiots.’

Jā, es arī kļūdos. Kad mans otrā kursa students nepareizi konjugē darbības vārdus, viņš kļūst nervozs un garīgi iegrūž naglas savā “zārkā” eksāmenam. Bet es nepārpludinu viņa māti ar sūdzībām un “prognozēm”. Un paldies Dievam!

Bet kāds ārsts, audzinātājs, skolotājs dara. Un satrauktas mātes pieņem stingru lēmumu: kaut kas ir jādara. Un viņi sāk darīt lietas, kas galu galā ienīst gan viņus, gan viņu bērnus.

Mēs aizliedzam animācijas! Kāds Šreks? Tas ir kaitīgi. Lielākā daļa Ziemassvētku tēmas ir ap brīvdienām. Bet nepārspīlējot!

Spēles? Protams! Šeit ir mīkla no Mowgli grāmatas, lai praktizētu attēla izstāstīšanu; šeit ir krāsojamās grāmatas, lai trenētu smalkās motorikas; sēdies, es tev lasīšu, kad tev būs 5 tu lasīsi pats; šeit ir angļu alfabēts – iemācies to, līdz 6 gadu vecumam tu zināsi divas valodas.

Vai vēlaties kompāniju? Protams, tagad atnāks jūsu skolotājs, tad mēs brauksim uz poliklīniku, tur jūs satiksit mūsu ārstu, tad mēs redzēsim jūsu treneri… viss ir nokārtots.

Pie vieniem paziņām tas izpaužas lielākā mērā, pie citiem mazāk. Un katru reizi, kad tiekamies, es dzirdu:

“Ir problēma ar uzmanību…”

“Viņš apvaino logopēdu, neizsaka savas domas saistībā ar…”

“Tas raksta ļoti neglīti. Viņa privātskolotājs viņu spīdzināja…”

“Klase atkal sūdzējās, ka viņš ir neuzmanīgs, un mēs mācāmies katru dienu trīs četras stundas; Es mācu viņam sēdēt mierīgi, uzmanīgi klausīties, lasīt skaļi…

“Viņš turpina jaukt balsīgos un bezbalsīgos līdzskaņus, un mēs tos mācām jau trešo dienu.”

Un visi citē dakterus, audzinātājus, skolotājus… Un visam pa virsu viņu bērns ir “idiots”, “muļķis”, “no viņa nekas neiznāks” – tā saka pēc katras tikšanās ar “speciālistu” .

Es gribu teikt šīm mammām – bāc ar pareģojumiem un diagnozēm! Un netaisiet tos paši, it īpaši pēc analoģijas. Vispār uzticies tikai laika prognozēm un neklausies nevienā. Labāk klausieties savu iecienītāko mūzikas kanālu, tas jūs uzmundrinās.

Šodien, piemēram, man piezvanīja paziņa, kura teica, ka meitas klasesbiedrene atkal izteikusi piezīmi. Mazā meitene aug “neuzmanīga”, izklaidīga. Skolotāja šausmās, māte panikā. “Mēs tādi nebijām!” viņš saka, un viņi…

Kāda apsēstība ir šī pastāvīgā salīdzināšana starp mums un viņiem? Mēs esam ne tikai no dažādām paaudzēm, mēs esam no dažādām valstīm un pretējām pasaulēm. Kur viņiem jābūt “uzmanīgiem” kā mums?

Kādreiz mēs ar draugiem (kopā 7 bērni) skraidījām pa kaimiņu pagalmiem un attīstījām savu “superuzmanību”, skatījāmies, kura mamma pārnāk no darba, kurā veikalā iegriežas, ko pērk; kur aizgāja kaimiņš; cik alus izdzēra vectēvs… ; uz kura balkona izstādīts vietējais ekshibicionists; kurā pagrabā apkaimes kaķis paslēpās, lai dzemdētu; cik mums ir klaiņojošu suņu… Mēs visu zinājām. Un, kad viņi noliks saldējumu tuvējā konditorejas veikalā, kur nopirkt mūsu iecienītāko košļājamo gumiju, kad iznāks jaunais žurnāla numurs, kuram mēs sekojam. Mēs zinājām, kurš kur atrodas mājās. Mūsu vecāki to visu nezināja, bet viņi zināja daudz par mums. Viņi dzīvoja garlaicīgu dzīvi, bet viņi mums netraucēja. Viņi, un tas ir vissvarīgākais, mūs apbrīnoja. Tagad vecāki dzīvo interesanti, bet joprojām par bērniem zina mazāk. Un vēl mazāk viņi zina par saviem bērniem. Bet viņi vienmēr zina, kam jautāt par to, kas ar viņiem notiek…

Kad manas mammas sūdzas un citē “labos” speciālistus, kad viņi man jautā, ko darīt, es sniedzu to pašu:

“Tu esi māte. Tavs uzdevums ir mīlēt. Ir kāds, kurš lamā tavu bērnu un apvaino viņu. Viņu lamās un apvainos visur – poliklīnikā, bērnudārzā, skolā, pie logopēda, uz ielas.

Jūsu uzdevums ir aizsargāt savu bērnu. Lai pasargātu viņu no visām etiķetēm, kas viņam uzreiz pielips.

Tu esi mamma, tavs darbs ir slavēt, nevis salīdzināt. Uzslavējiet bērnam svarīgu un jaunu sasniegumu, nevis klausieties, kā klājas citiem vai ko kāds ir teicis par jūsu bērnu. Ja jūs pastāvīgi salīdzināt savu bērnu ar citiem, ar ko jūs atšķiraties no viņa skolotāja, kurš dusmīgi paziņo: “Tava meita raksta neglīti, paskaties, kā raksta Maša!” Skolotājs, iespējams, ir aizmirsis, bet jums jāatceras, ka jūsu meita ir Katja.

Man šķiet, ka naids jau tagad ir milzīgs. Nogurums ir nepanesams. Mēs dzīvojam to cilvēku ieskauti, kuri mūsos labākos ir pavērsuši pret mums. Kāda ir visu diagnožu un prognožu galvenā nozīme? – “Tu mīli savu bērnu? Pārveido viņu. Maini. Salauž. Viņam jākļūst ērtam, paredzamam, standartam, klusam, gatavam izpildīt komandas… Tad viņš mums visiem patiks.”

Un kāpēc tu viņu dzemdēji? Lai visiem patiktu?

Es neaicinu pārkāpt zelta likumus un neievērot morāli. Mans aicinājums ir domāt prātīgi un mīlēt.

Avots: mamaninja.bg

admin/ author of the article

Esmu talantīgs un radošs žurnālists, specializējies rakstu rakstīšanā. Mans darbs ir pētīt dažādas tēmas, veikt intervijas, analizēt datus un izveidot augstas kvalitātes saturu, kas piesaista lasītāju uzmanību un iedvesmo viņus domāt un rīkoties

Loading...
LV.Susanne-koster